Ūdenskritums - vieta, kur upes straume spēji un gandrīz vertikāli krīt.
Upe tiecas izlīdzināt gultnes negludumus, un parasti upes garenprofils ilgākā laikaposmā sāk līdzināties
līknei - šī līkne ir stāvāka pie upes iztekas un izlīdzinās pie ietekas. Ūdenskritums šo līkni it kā
“izkropļo”. Tā nu upe ir spiesta gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi strādāt, līdz tā
“atbrīvojas” no ūdenskrituma, un sasniedz sev tīkamo, bet cilvēkaprāt garlaicīgo, vienkāršo
gultnes profilu. Ja vien šajos gadu tūkstošos atkal nenotiek kas tāds, kas noved pie jauna ūdenskrituma
rašanās...
Ūdenskritumu izcelsmei var būt vairāki cēloņi:
- Dažādu iežu robeža upes gultnē. Ja upei gadās plūst pār izturīgāka un mazāk izturīga ieža slāņiem,
tad lejtecē esošais mazāk izturīgais iezis ātrāk izskalojas, un gultnē veidojas aizvien augstāka kāple.
Šādi radušies vairums Latvijas ūdenskritumu, piemēram
Ventas Rumba.
- Zemes dzīlēs notiekoši procesi (tektoniskie procesi) liek rasties augstām plakankalnēm. Šādi radušies
pasaules augstākie ūdenskritumi Venecuēlā un Dienvidāfrikā. Te upes plūst pa cietu pamatiezi un tad sastop
nevis mīkstāku iezi, bet gaisu... Latvijā šādu klasisku tektonisku procesu izraisītu ūdenskritumu nav.
Līdzīga izcelsme gan ir ūdenskritumiem, kuri krīt pār senajiem jūras stāvkrastiem - piemēram -
Zārtapu ūdenskritumam.
- Avoti zemes virspusē iznes kaļķa un dzelzs savienojumus, kuri, saskaroties ar atmosfēru, sacietē. Pār
šiem dabiskajiem sliekšņiem tad nākas krist tā paša avota ūdeņiem. Šādas izcelsmes ūdenskritumi nav retums
arī Latvijā - tā radušies (ar cilvēka palīdzību) krāšņie ūdenskritumi
Kazu gravas
dienvidu nogāzē.
Izdala arī vairākus citus ūdenskritumu rašanās cēloņus.
Izmantoti
enciklopēdijas “Britannica” materiāli.
Valdātu rumba Kuldīgas rajona Rendā - kādu laiku plūdusi pa cieto dolomīta virsmu upe pākšņi pazūd seklā
kanjonā.