Sākums > Ūdenskritumi ārvalstīs > Pasaules lielākie ūdenskritumi > Niagāras ūdenskritums

Back

Niagāras ūdenskritums

POPULĀRĀKAIS ŪDENSKRITUMS PASAULĒ

Sākums
Latvija
Ārvalstis
Izcelsme
Par lapu
Augstums: 56 metri (Amerikas pusē) vai 53 metri (Kanādas pusē). Sk. tālāko aprakstu.
Platums: Kopējais platums mērot gar ūdenskrituma fronti, ieskaitot saliņas - ap 1500 metri. Pakava ūdenskritums (Kanādas pusē) - 671 m, Amerikas ūdenskritums - 290 m, Līgavas plīvura ūdenskritums - 17 metri.
Upe: Niagāra
Atrašanās vieta: Ņujorkas štats ASV un Ontario province Kanādā. Abās valstīs pie ūdenskrituma ir pilsētas, kuras sauc Niagara Falls.
Ūdens daudzums: Ja nebūtu izbūvētas hidroelektrostacijas, šeit ik sekundi plūstu 5 720 m3 ūdens. Tagad šeit plūst 1416 m3 ūdens, vasarās pa dienām - divreiz vairāk.
Apraksts: Vārds “ūdenskritums” lielai daļai sabiedrības kaut kur zemapziņā saistās ar attēlos vai īstenībā redzēto Niagāras ūdenskritumu. Šis ūdenskritums (pareizāk sakot - tā Kanādas daļa) pēc savas formas tiek uzskatīts par klasisku, un pārējos pasaules ūdenskritumus nereti salīdzina ar Niagāru (Jagalas ūdenskritums Igaunijā - “Igaunijas Niagāra”). Visu to izlasot pat šķiet savādi, ka Niagāras ūdenskritums nav dižākais pasaulē - Anhela ūdenskritums krīt no 19 reizes lielāka augstuma, savukārt caur Khone ūdenskritumu Laosā plūst ap 8 reizes vairāk ūdens. Laikam jau pie Niagāras ūdenskrituma ārkārtējās popularitātes vainojama arī tā atrašanās vieta rosīgajā un pārtikušajā, ar reklāmu apsēstajā Amerikā. Par to liecina arī milzīgā reklāmas industrija ap ūdenskritumu. Tomēr nepievērsiet uzmanību šādām piezīmēm - Niagāras ūdenskritums ir ļoti skaists pasaules nozīmes dabas piemineklis.
Niagāras ūdenskritums sāka veidoties pirms vairāk, kā 10 000 gadiem, kad, līdzīgi, kā Eiropā, atkāpās ledājs. Virszemē atklājās Igaunijas glintam līdzīgā Niagāras krauja - varena, 1050 kilometrus gara silūra dolomīta kāple. Pār šo krauju sāka gāzties Eri baseinā sakrājušies ledāja kušanas ūdeņi. Zem cietā dolomīta šeit ieguļ mīkstāki ieži - slāneklis un smilšakmens. Krītošā ūdens spēks izskalo zem tā iegulošos mīkstākos iežus ātrāk nekā cieto dolomītu virspusē. Laiku pa laikam dolomīts iebrūk, un ūdenskritums nedaudz atkāpjas pret straumi. Niagāras ūdenskritums šādi ir atkāpies 11 kilometrus, atstājot aiz sevis krāšņu aizu. Vairumā līdzīgu gadījumu ūdenskritums jau būtu pārvērties par krāču virteni, taču Niagāras gadījums bija īpašs - dolomīta slānis ir ļoti izturīgs un ieguļ gandrīz horizontāli. Tomēr nekas nav mūžīgs, un tālākā nākotnē arī šis ūdenskritums sadalīsies mazākos kritumos un pakāpeniski izzudīs.
Niagāras ūdenskritumu īpaši skaistu padara tas, ka ūdens šeit ir ļoti dzidrs, tajā nav mālu daļiņas. Niagāras ūdenim raksturīga skaista zilgana krāsa. Niagāras upe savāc ūdeni no 673 000 km2 platības (salīdzinājumam - Daugavas baseins - 86 500 km2). Ik sekundi uz Ontario ezeru šeit plūst 5 720 kubikmetri ūdens (Daugavas plūsma - 605 kubikmetri sekundē). Ik gadu Pakava ūdenskritums atkāpās par 1,7 metriem, taču kopš upes ūdeni sāka izmantot enerģijas ražošanai un tika veikti dažādi pasākumi gultnes nostiprināšanai, erozija ir ievērojami palēninājusies.
Niagāras ūdenskritumam ir trīs daļas.
Amerikas ūdenskritums atrodas ASV teritorijā. Tā platums ir 253 metri, tomēr mērot tieši gar ūdenskrituma fronti platums ir 290 metri. Tam pāri plūstošais ūdens ir 0,6 metrus dziļš. Caur šo ūdenskritumu plūst deviņas reizes mazāk ūdens, kā caur Pakava ūdenskritumu, kaut gan ārējais ūdenskrituma izskats par to neliecina - tas ir ļoti iespaidīgs. Ūdens šeit brīvi krīt 26 metrus, tad atsitas pret milzīgu klintsbluķu kaudzi, pa kuru tas nolīst tālāk. Dolomīta klintsbluķi ir pārāk cieti, lai ūdens spētu tos sadalīt. Kopējais ūdenskrituma augstums ir 55 metri. Ūdenskrituma augšdaļas augstums virs jūras līmeņa - 155 metri. Aiz šī ūdenskrituma seko ap 30 metrus platā Lunas saliņa un tad sākas
Līgavas plīvura ūdenskritums. Šis ūdenskritums ir 17 metrus plats - kas patiesībā nav tik maz! Līdzīgi, kā Amerikas ūdenskritums, tas brīvi krīt 24 metrus, un tad sašķīst pret dolomīta bluķiem. Aiz šī ūdenskrituma atrodas paprāvā Gotas (Kazas) sala (Goat Island), kuras platums ir 485 metri. Aiz šīs saliņas atrodas
Pakava (Kanādas) ūdenskritums. Līdz ar šo ūdenskritumu sākas arī Kanādas teritorija. Šis ūdenskritums brīvi krīt visu 53 metru augstumā, iekrītot paša ūdenskrituma veidotā dziļā baseinā. Pakava ūdenskrituma platums ir 671 metri, tā augšmala ir 152 metrus virs jūras līmeņa. Pāri malai krītošā ūdens slānis vidusdaļā ir ap 3 metrus biezs.

Cilvēks un Niagāras ūdenskritums

Atklāšana Mēs neuzzināsim, kad šo ūdenskritumu pirmo reizi ieraudzīja cilvēks. Taču ir diezgan droši zināms, kad to sasniedza baltais cilvēks. Jau 1603. gadā par šāda ūdenskrituma eksistenci dzirdēja Semjuels de Šaplēns (Samuel de Chaplain). 1626. gadā Niagāras upi sasniedza pirmie misionāri. Visdrīzāk pirmais ūdenskritumu redzēja misionārs Etjēns Brilē (Etienne Brule). 1699. gadā tika publicēts pirmais ūdenskrituma zīmējums.
Nosaukums Ūdenskritumam līdzās dzīvojošā indiāņu cilts sauca sevi “Onguiaahra” - “Ūdens pērkons”. Šo vārdu baltie cilvēki piešķīra upei un ūdenskritumam. Pati šī indiāņu cilts iznīka ap 1653. gadu. Sarežģīto vārdu vienkāršoja vairākos veidos, taču lielāko popularitāti ieguva agrīns francūžu pētnieku variants “Ni-a-ga-ra”.
Mākslīgie pārveidojumi
Jau 1853. gadā tika uzsākts apjomīgs projekts ar mērķi novirzīt daļu no ūdens enerģijas ražošanai. 1875. gadā spēkstacijā sāka griezties spararati. 1881. gadā šeit sāka ražot elektroenerģiju, un šis tehniskais brīnums piesaistīja daudzu tūristu uzmanību.
Niagāras ūdenskrituma apkaime kļuva par nozīmīgu izmēģinājumu poligonu hidroenerģijas apguvē. 19. gadsimta beigās interese par Niagāras enerģijas apguvi kļuva ļoti liela, šeit tika veikti plaši pētījumi par enerģijas ražošanas un pārvades iespējām. Niagāras ūdenskritumu enerģijas kompānija finansēja pētījumus, kas noveda pie maiņstrāvas izmantošanas strāvas pārvadīšanai. 1896. gadā tika ierīkota pasaulē pirmā enerģijas pārvades līnija no Niagāras uz Bufalo pilsētu.
Pat mūsdienās Niagāra apgādā ar elektroenerģiju ceturto daļu no Ņujorkas štata un Ontario provinces. Starptautiski līgumi nosaka režīmu, kādā šīs spēkstacijas tiek darbinātas. Tūrisma sezonas laikā - no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim - dienās ūdenskritumā plūst vidēji 2 832 kubikmetri sekundē, puse no kopējā ūdens daudzuma. Naktīs plūst uz pusi mazāk ūdens. Savukārt ziemā šādas izmaiņas vairs nav - ūdenskritumā nonāk tikai ceturtā daļa ūdens. Raksturīgi, ka tad, kad ūdenskritumā ir mazākā ūdens plūsma, tas paliek par 3 metriem augstāks - ūdens no tā lejasdaļas paspēj aizplūst prom.
Niagāras ūdenskritumam ir arī liela loma apgaismes tehnikas attīstībā. Lētā enerģija un lielā interese par ūdenskritumu deva iespēju izmēģināt īpašas tehnoloģijas, lai padarītu ūdenskritumu krāšņmu arī naktī. 1860. gadā ūdenskritumu sāka izgaismot ar kalcija gaismekļiem. 1881. gadā ūdenskritumu sāka izgaismot ar tiem laikiem neparastiem elektriskajiem gaismekļiem. Šos gaismekļus sāka uzstādīt arī tuvējās pilsētiņas ielās.
Straujā rūpniecības attīstība ap Niagāras ūdenskritumu nostādīja vietējās pašvaldības izvēles priekšā - vai upurēt krāšņo dabas pieminekli rūpniecībai, jeb vai censties kaut daļu no krāšņuma saglabāt arī tūristu priekam. 1885. gadā Ontario provinces vadība izlēma Kanādas pusē pie ūdenskrituma izveidot plašu parku. Tas palēnināja rūpniecības attīstību ūdenskrituma Kanādas pusē, izraisot vietējo uzņēmēju sašutumu. Jaunā karalienes Viktorijas parka veidošana izrādījās nesalīdzināmi dārgāka, kā sākotnēji iecerēts. Tomēr šī darba rezultātā mūsdienās Kanādas pusē var vērot vienu no krāšņākajiem Ziemeļamerikas parkiem.
“Trakie cilvēki”
Mūsdienās esot modē ekstrēmie sporta veidi, pie kuriem pieskaita pat skrituļslidošanu. Niagāras ūdenskrituma nesenā vēsture apliecina, ka daudzi mūsu senči gardi pasmietos par lielāko daļu mūsdienu "ekstrēmistu".
Iespējams, ka indiāņi kādas drosmes spēles Niagāras ūdenskritumā rīkoja jau krietni senāk, taču pirmais baltais cilvēks, kurš savas drosmes pierādīšanai izmantoja populāro ūdenskritumu, bija Sems Pečs. 1829. gadā viņš veiksmīgi ieleca ūdenskritumā no speciāli izbūvētas platformas aptuveni 34 metru augstumā. Kopš tā laika Niagāras ūdenskritums pieredzējis neskaitāmus veiksmīgus un arī traģiskus drosmes un neprāta demonstrējumus. 1859. gadā Žans Fransuā Gravelū (Lielais Blondīns) uzsāka savu bīstamo uzņēmējdarbību Niagārā. Viņš šokēta skatītāju pūļa acu priekšā pa nostieptu virvi šķērsoja Niagāras aizu, pa ceļam veicot dažādus trikus. Līdz šai dienai viņš ir populārākais Niagāras virves dejotājs. Jau pāris gadus vēlāk viņu pārspēja Viljams Leonards Hunts (sinjors Gilermo Antonio Farini). Viens no Farini trikiem bija sekojošs: aiziet pa virvi līdz upes vidusdaļai, tad pa virvi nolaisties lejup uz kuģīša klāja, iedzert glāzi vīna, tad atkal uzkāpt atpakaļ un turpināt ceļu uz otru krastu. Ja Lielais Blondīns spēja virs ūdenskrituma aizkurināt prīmusu un uzcept sev omleti, Farini viņu pārspēja, paņemot līdzi lielu veļas kubulu. Farini nolaida kubulu upē, paņēma ūdeni un izmazgāja kādu duci cimdu, un tad ar visu aprīkojumu turpināja ceļu. 1975. gadā trīs cilvēki šķērsoja ūdenskritumu pa virvi ar motociklu. Spējais vējš to esot gandrīz nopūtis.
19. gadsimta beigās kļuva populāri lekt no ūdenskrituma, ielienot mucās. Nereti šie pārgalvji gāja bojā gan no gaisa trūkuma mucās, gan arī no traumām. Mūsdienu materiāli un tehnoloģijas padara šādus lēcienus nesalīdzināmi vienkāršākus.
Tiesa, nav pamata apšaubīt, ka mūsdienu cilvēki būtu mazāk pārdroši. 2003. gada oktobrī Pakava ūdenskritumā bez jebkāda speciāla aprīkojuma vai ietērpa ieleca un izdzīvoja Kērks Džonss. Speciālisti novērtēja šo pasākumu kā pārsteidzoši "vienkāršu un nezinātnisku". Diemžēl Kērka sabiedrotais neprata rīkoties ar savu tikko iegādāto videokameru - līdz ar to šis gadījums nav iemūžināts.
Saites
- www.iaw.com/~falls/origins.html - ģeologa skats uz Niagāras ūdenskritumu; - www.niagaraparks.com - ūdenskritums caur videokameras (Webcam) aci; - www.niagarafrontier.com - plaša, samērā lēna mājaslapa, kurā par Niagāras ūdenskritumu var uzzināt bezmaz visu.
- www.geocities.com/Yosemite/Rapids/8910/06.a.info.on.nf.html - kāda Ņujorkas štata ūdenskritumu pētnieka mājaslapa, satur daudz skaitļu par Niagāras ūdenskritumu.
- www.ecet.vtc.edu/~pchapin/water/niagara.htm - salīdzinoši īss apraksts no Amerikas ūdenskritumu mājaslapas.
- www.personal.psu.edu/users/s/g/sgl121/egee.html - Niagāras ūdenskritums no enerģētiķa viedokļa.