Liepas pagasts

Baltā klints (Liepas iezis)
41	platība (ha)	rajons		pagasts
	2.182	Cēsu		Liepas
fizioģeogrāfiskais rajons		aizsargājamā teritorija	atrašanās vieta
Idumejas augstiene		Gaujas Nacionālais Parks	Gaujas kreisajā krastā, pie ūdens, 2 km augšpus Sietiņieža
īss raksturojums		objekta apraksts
Arī Liepas iezis, Ozolu iezis. 12 - 16 m augsta, ap 400 m plata krauja Gaujas krastā. Atsegumā - koši balts iezis - gaujas svītas smilšakmens.		Koši balta smilšakmeņu siena. Vietējie biežāk sauc par Ozolu iezi pēc netālo māju nosaukuma. Senielejas pamatkrasts, daļēji - vecas virspalu terases krauja. Krauja ir 14 m augsta, bet pati klints - 10 m - augstākajā daļā. Pārējais iezis līdz 5 m augsts, pārsvarā nepārsniedz 4 m. Atsevišķās vietās sadala sengravas. Visā sienas garumā pie piekājes redzama ūdens virsmai paralēla grope, kas iezīmē Gaujas palu vidējo līmeni, ledus skrāpējumus. Vidējs un smalkgraudains, irdens smilšakmens ar oļiem atsevišķos slāņos. Labi izteikts slīpslāņojums. Z daļā atsevišķas dubulti slīpslāņotās sērijas sasniedz 0,8 - 1,2 m biezumu. Senās straumes te plūdušas galvenokārt uz tagadējiem ziemeļiem
robežu shēma

Grīviņu iezis
42	platība (ha)	rajons		pagasts
	19.585	Cēsu		Liepas
fizioģeogrāfiskais rajons		aizsargājamā teritorija	atrašanās vieta
Idumejas augstiene		Gaujas Nacionālais Parks	Gaujas kreisajā krastā, lejpus Sietiņieža, 100 m lejpus Grīviņupītes ietekai, vecupes krastā ap kilometru no Gaujas
īss raksturojums		objekta apraksts
Līdz 18 m augsts, ap 300 m plats, sarkanīgs smilšakmens iezis, Gaujas svīta		Grīviņu iezis - arī Sarkanās klintis, Leču Iezis slēpjas aiz kokiem (no Gaujas skatoties) pamatkrasta nogāzē. Garums - 300 m ar pārtraukumiem. Visaugstākā, 18 m augstā daļa ir 60 m gara, to veido sarkanīgi un sarkanīgi dzelteni smilšakmeņi ar vairākām izskalojuma nišām un iedobēm. Pēc 130 m pārtraukuma atkal 50 m garš atsegums 1,5 līdz 5 m. Virs Grīviņu ieža ir skaista krauja. Tuvumā atrodas Rūadavota ala, kas noteikta kā ziemojošo sikspārņu monitoringa stacija.
robežu shēma

Lielā Ellīte
43	platība (ha)	rajons		pagasts
	10.115	Cēsu		Liepas
fizioģeogrāfiskais rajons		aizsargājamā teritorija	atrašanās vieta
Idumejas augstiene		Gaujas Nacionālais Parks	Pie Liepas pagastnama
īss raksturojums		objekta apraksts
Ļoti neparastas formas Amatas smilšakmeņu klints, kas pāriet arkā un 23 m gara alā, no kuras iztek avots, daļēji mākslīga izcelsme. Uzskata par svētvietu		Arheoloģiskais piemineklis - valsts aizs. Nr. 4.00105.000, arheol. piemin., arī 484. Šo objektu grūti salīdzināt ar citiem Latvijas atsegumiem, jo tam ir neparasta forma. Te atrodas 23 m gara ala, arkāde, kā arī avots. Ala kopā ar avotu ir nozīmīga svētvieta. Objekts ir bijis ļoti populārs jau kopš seniem laikiem, taču agrākā milzu cieņa pret to jau vismaz simts gadus izvērtusies par vandālismu. Nacionālais parks cenšas to novērst, apvelkot ap objektu žogu. 20-jos gados no tejienes ar vezumiem veda ārā smiltis, iznīcinot kādreizējo ainu, kas lika Ellītei līdzināties ērģelēm ar daudzām stabulēm. Objekts pieminēts jau 1864. gada 13. janvārī, "Mājas Viesī". Minēts, ka objektu apmeklē cilvēki arī no Igaunijas. Te daudzi jau tad skrāpējuši uzrakstus jau no 1500. gada. Gan cilvēka dēļ, gan arī dabisku iemeslu - lielās plaisainības un iežu drupanuma dēļ Ellīte nepārtraukti ir pārveidojusies. Atsegums ir novietots neparasti - vietā, kur to nemaz nevarētu gaidīt - tas atrodas Liepas palikšņa lēzenajā ziemeļu nogāzē. Te Amatas svītas smilšakmeni pārklāj Pļaviņu svītas dolomīti, un zemāk savukārt ir ūdensnecaurlaidīgs mālu slānis, Tas kopā arī ir radījis priekšnoteikumus šī neparastā objekta tapšanai. Ellīte varētu būt 7 - 6.5 tūkst. gadu veca. Klints vēl joprojām ir ļoti savdabīga - pie alas ieejas ir izciļņi, nišas, dobumi, Latvijai unikāla arkāde. Ellītes arkas - vienīgās dabiskās (principā mākslīgas) smilšakmens arkas Latvijā pēc Sietiņieža arkas sagrūšanas. Šeit viena otrai blakus atrodas trīs arkas, kas kopā veido arkādi. Trīs arkas uzskatāmas par kādreizējās 15 - 20 m garās alas fragmentiem, kas bijusi savienota ar tagadējo Ellītes alu. Ellītes ala ir nepārtraukti mainījusies, ieeja ir nobrukusi, toties ala, jādomā, ir kļuvusi dziļāka. Ala ir novietota augstu virs upes, neparastā vietā. Galvenajā alā nokļūst pa 10 m garu un 4 - 6 m platu koridoru, kam vertikālas, 10 m augstas smilšakmens sienas. Koridors - aiza radies nobrūkot alas griestiem. Galvenā ala ir 11 m gara, līdz 5 m plata un 4 m augsta. Galā ir perpendikulāra plaisa, kas ir 1.1 m plata, sašaurinās līdz 0.5 m, 11.5 m gara. Te ir pilnīga tumsa, zem kājām skalojas avota ūdens. Šīs alas galā atkal šķērsām plaisa - labi ja 10 cm plata - iedīglis nākamajai alai. Kopējā alas grīdas platība ir 55 m2. Ir teika, ka no alas bijusi pazemes eja uz Cēsīm. Te esot kāds iegājis un pazudis - pērts pazemē tik ilgi, līdz nomiris. Avots ir radījis visu unikālo Ellītes sistēmu. Šeit pazemes ūdeņi koncentrējas virs ūdensnecaurlaidīgā, slīpā māla, un apvienojoties un tekot cauri smilšakmenim, to izskalo. Avots šeit alas sāka veidot pēdējos 7 - 6.5 tūkst. gadu. Avots izklāj alas dibenu ar plānu ūdens slānīti. 1864. gada. 13. janvāra "Mājas Viesī" tiek minēts, ka ūdens alas dibenā ir ļoti labs.
robežu shēma

Līču - Laņģu klintis
44	platība (ha)	rajons		pagasts
	42.988	Cēsu		Liepas
fizioģeogrāfiskais rajons		aizsargājamā teritorija	atrašanās vieta
Idumejas augstiene		Gaujas Nacionālais Parks	Gaujas kreisajā pamatkrastā, pirms Lodes, lejpus Ranču strautam, gandrīz km no Gaujas. Lanģu mājas atrodas gandrīz virs pašām klintīm.
īss raksturojums		objekta apraksts
Gaujas svītas smilšakmeņu atsegumi, alas, avoti. Līču klintis - diženas, līdz 30 m augstas un ap 200 m platas smilšakmens klintis, Laņģu klintis - 11m augstas		Līču klintīm piekļūt no augšas ir gandrīz neiespējami. Jāiet no apakšas, laužoties caur Gaujas palienes krūmājiem un vecupes dūksnāju. Līču klintis lielākoties klāj sūnas, kas daļēji apslēpj to sarkano krāsu. Te atrodas spēcīgs avots, augstu virs pakājes - ala. Sienas pirmā pakāpe ir 20 m augsta, otrā - 10 m. Klintīs vairākas alas, nišas, avoti (jāizpēta). Laņģu klintis atrodas uz dienvidiem no Līču klintīm, lejpus Renču strauta. Kopumā Līču - Laņģu klintīs ir astoņi lieli avoti un deviņas alas un nišas. Kopā klinšu sistēma ir apm. kilometru gara, kaut arī lielā daļā klintis neatsedzas. Līču klinšu Z galā atrodas dažus metrus plata, līdz 7,5 m dziļa, ap 20 m gara aiza, kuras galā ir ap 9 m gara ala. Aizā vēl ir otra 6 m gara ala ar avotu, ala atrodas 2 m virs aizas grīdas. Alai trīs izejas. Avots atradis izeju blakus alai, tas zveido skanīgu strautu, kas pa dziļu gultni aiztek uz Gauju. Laņģu niša - atgādina miniatūru Gūtmaņa alu - platums 10 m, augstums līdz 3,5 m, garums 6 m. No klinšu apakšas līdz 1978. gada nogruvumam iztecēja avots. 1978. gada lietainajā vasarā no augšpuses nogruva piemirkušie māla slāņi ar visiem kokiem. Bezdibeņa avota (lielā Laņģu) ala - 48 m gara, bīstama ala, kurai nav dibena - tās dibenu veido Bezdibeņa avots. Raksturīgi, ka alai nav grīdas - tajā vismaz 4 m dziļš avota ūdens. Te ļoti bīstami ieiet. Nav zināms, vai šeit iet runa par divām, vai vienu alu. No Lielās Laņģu alas iztek avots ar debitu 2.5 l/s. Alas platums 5 m, augstums 1,5 m. Bezdibeņa avota dibens nav sasniegts. Kopā Līču - Laņģu klintīs izplūst 8 lieli avoti. Te savus ūdeņus atdod Gaujas svītas lokālo pazemes spiedienūdeņu horizonts. Vidējā Laņģu ala - 30 m gara, izplūst avots. Izplūst avots ar debitu 1,5 l/s. Alas platums 1,5 m, augstums 2,0 m, grīdas platība 30 m2. Netālu vēl 7 mazākas alas. Laņģu klintīs vēl viena 6 m gara ala, no kuras izplūst avots.
robežu shēma

Lodes bruņuzivju iegula
45	platība (ha)	rajons		pagasts
	0.734	Cēsu		Liepas
fizioģeogrāfiskais rajons		aizsargājamā teritorija	atrašanās vieta
Idumejas augstiene		Gaujas Nacionālais Parks	Lodes mālu karjeros
īss raksturojums		objekta apraksts
Pasaules nozīmes devona (pirms 340 milj. gadu) faunas (gk. senās zivis un agnati) un floras atradne mālos, atliekas saglabājušās neparasti labi		Nogulumu izgulsnēšanās laikā šeit atradusies ar barības vielām ļoti bagāta deltas lagūna. Bruņuzivis atrodas Gaujas svītas nogulumos. Izdarot pētījumus ģeologs V. Kuršs 30 m garā un 20 m platā gaišu aleirītisku mālu lēcā atrada apm. 340 milj. gadu senu, augšdevona bruņuzivju un bārkšspuru zivju kapsētu. Mālu lēcā, kas ieguļ 7 - 8 m dziļumā no zemes virsmas atrada pilnīgi veselus zivju skeletus, kas pieder trim sugām - Asterolepis ornata Eichw., Lacognathus panderi Gross un Panderichthys rhombolepis Gross. Bez tam te sastopamas augu atliekas, piemēram Racophyton sp. indet. Tas bija pirmais veselu bruņuzivju atradums pasaulē, par kuru izskatu līdz tam daudz nezināja, kā arī tika precizēts bārkšspuru zivju izskats. Te atrastie pārakmeņojumi ir visas bijušās PSRS muzejos, stends ir arī Dabas muzejā. Dabiskos apstākļos māla lēcas vairs nav saglabājušās, kaut arī interesanti atradumi te ir ļoti bieži. Lodes mālu karjerā vēl interesants ir lieliskais nogulumu ritmiskums - slāņa apakšdaļā 20 - 25 cm biezs, uz augšu - samazinās līdz 5 - 7 cm. Ritmu apakšējā daļā atrastas seno paparžu Archeopteris un Rhacophyton atliekas. Te ārkārtīgi labi arī saglabājušās zivju atliekas. Lodes karjerā esošie nogulumi veidojušies, kad tas atradies ekvatoriālajā joslā. Iespējams, te bijusi pasātu josla ar sezonālu nokrišņu sadalījumu. Zivju kapsēta varēja rasties tad, ja ilgstoši nepieplūda svaigs ūdens, un beidzās skābeklis. Kopumā karjerā atrastas 14 zivju un agnatu sugu atliekas, vairāki bezmugurkaulnieki, septiņu sugu augu makro- un mikroatliekas (Kuršs et al. 1999; Forey et al. 2000, Zupiņš, 2001). Mugurkaulniekus pārstāv Psammolepis alata Mark-Kurik, Psammolepis paradox Agassiz; zivis: Asterolepis ornata Eichwald sensu Agassiz, Lodeacanthus gaujicus Upeniece, Glyptolepis baltica Gross, Laccognathuspanderi Gross, Strunius sp. nov., Latvius sp. nov., Eusthenopteron kurshi Zupiņš, neidentificēta suga, celekants Miguashaia grossi Forey, Ahlberg, Lukševičs et Zupiņš, Panderichthys rhombolepis (Gross), neidentificēta plaušzivs, Cheirolepis sp. Īpaši labi zivju atliekas saglabājušās vecupju ieplaku smalkajos mālos. Vietām atrod īpaši blīvas zivju koncentrācijas vietas, kur saglabājušies simtiem veselu Asterolepis ornata vai Laccognathus panderi skeletus, kā arī agnatu Panderichthys rhombolepis un Eusthenopteron kurshi skeleti. Lieliski saglabājušās zivju atliekas ļauj veikt precīzus senās dzīvības pētījumus. I. Upeniece pētījusi zivju mazuļu kapsētas - pamatā Asterolepis ornata mazuļi,kā arī Lodeacanthus gaujicus mazuļus. Atrodami arī citu sugu zivju mazuļi. Bezmugurkaulnieki vēl nav kārtīgi pētīti. Te nav sastopami tipiski jūras organismi - koraļļi, brahiopodi un ehinodermi. Posmkājus pārstāv vēžveidīgie (Mysidacea, Conchostraca, Ostracoda) un retākie eiripterīdi (Merostomata). Mysidacea vēzīši (ap 1 cm garas garneles) acīmredzot pieder pie jaunas sugas un karjerā atrodami tūkstošiem. Neparasts atradums ir parazītiskie plakantārpi (Platyhelminthes). Lodes karjers ir vienīgais pasaulē, kur tie atrasti fosilā veidā (Upeniece, 1998). Plakano tārpu atliekas lielākoties ir āķi, ar kuriem tie ieķērās jaunjās plakodermās, akantodos. Augu atliekas: progimnospermi Archaeopteris fissilis Schalh. un Archaeopteris sp., primitīva paparde Svalbardia polymorpha Hoeg., kā arī aļģe (?) Platyphyllum sp., Trochiliscus (?) sp. etc (Kuršs et al., 1999) Lodes karjers sastāv no vairākiem litoloģiskajiem tipiem. Sastopamas nelielas smilšakmeņu starpkārtas - tie ir smalkgraudaini, veidojušies lēnās straumēs. Bieži satur zivju atliekas. Mālsmilts karjerā dominē, tas ir sarkanīgs, vietām zaļgani plankumi. Smilšmāls veido līdz 2 - 3 m biezus slāņus koši sarkanā krāsā. Lodes karjerā atrod arī unikālus dzeltenpelēkus ļoti smalkus mālus, kuri izgulsnēti smalkos slānīšos, kas veido ritmus. Karjerā vērojamas raksturīgas vecupju tipa ieplakas. Nogulumi liecina par ārkārtīgi rāmu hidrogrāfisko režīmu. Sastopamas fosfātu konkrēcijas līdz 7 cm diametrā. Daudz konkrēciju veidojušās ap zivju atliekām. Fosfātu konkrēcijas satur daudz retzemju elementu, piemēram, ceriju. Ap vecupju ieplakām sastopamas arī dzels - fosfātu konkrēcijas, kas satur molibdēnu, kobaltu, svinu, bet ne retzemju elementus. Smilšainajos starpslāņos ir melni piķaini urāna - molibdēna kliedņi. Šo kliedņu radioaktivitāte nesasniedz bīstamu līmeni.
robežu shēma