Jau vairāk nekā gadu atpakaļ, precīzāk 2001. gada 17. aprīlī MK noteikumos Nr. 175 apstiprināts Latvijas aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu saraksts. Tagad var atskatīties uz paveikto, izvērtēt saraksta tapšanu un ieskatīties ģeoloģisko pieminekļu aizsardzības tuvākā nākotnē.

Latvijas daba ir ļoti skaista un daudzveidīga. Nozīmīgu vietu šajā daudzveidībā ieņem ģeoloģiski veidojumi: klintis, ieži, alas, gravas, avoti, dižakmeņi un savdabīgas reljefa formas. Tie ļauj mums ieskatīties dabas apstākļos un notikumos, kas risinājušies vairākus tūkstošus un pat miljonus gadu atpakaļ. Lai saglabātu nozīmīgākos ģeoloģiskos objektus zinātniskiem pētījumiem un kā skaistas ainavas elementus, valsts ir rūpējusies par to aizsardzību. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tika likti pamati plašākam dabas aizsardzības darbam. Jau toreiz, cilvēkam paplašinot savu dzīves telpu: izcērtot mežu, pārveidojot upju gultnes un ierīkojot dzirnavu dīķus, norokot osus un paugurus, novācot un spridzinot akmeņus, tika skarta pirmatnējās dabas ainava. Valsts aizsargājamo dabas objektu izvēlē vienota kritēriju sistēma nepastāvēja. Tā, galvenokārt, balstījās uz dabas pieminekļu vizuālo pievilcību, popularitāti un unikalitāti (klintis, ieži, alas, ūdenskritumi, laukakmeņi). Šo populāro ainavu teritorijas, kurās koncentrējās dabas pieminekļi, bija ar stipri saposmotu reljefu un tādēļ tika nodēvētas par Šveicēm: Vidzemes Šveice - Gaujas gleznainā ieleja, Kurzemes Šveice - Abavas ielejas posms ap Sabili. Runājot par dabas aizsardzību, ir dati, ka 1928. gadā bija 54 aizsargājami objekti, taču, cik no tiem bija ģeoloģiski, nav precizēts. Turpmāk, 1936. gadā, aizsargājamo objektu skaits pieauga jau gandrīz divtik un sasniedza 112.

Padomju varas pirmajos gados Latvijā par ģeoloģisko objektu aizsardzību tikpat kā netika domāts. Pirmie likumi par dabas aizsardzību Latvijas PSR datējami ar 1957. gadu, kad bez atsevišķām augu un dzīvnieku sugām uzmanība tika pievērsta dabas rezervātiem, parkiem, ģeoloģiskiem objektiem, kalniem, ezeriem un to salām. Piecus gadus vēlāk aizsargājamo dabas teritoriju un pieminekļu saraksts vēl tiek papildināts ar 22 mazāk populārākiem ģeoloģiskiem un ģeomorfoloģiskiem objektiem, tādiem kā Krāču kalnu kāpas, Ķupu kāpa, Lauču laukakmens, Upsītes laukakmens, Baltijas ledus ezera senkrasta vaļņa trīs posmi, "Velna pēdas" Rēzeknes rajonā un vēl citi.

1975. gadā apstiprināja Gaujas nacionālā parka (GNP) nolikumu un, pamatojoties uz to, visi parka teritorijas ģeoloģiskie veidojumi tika aizsargāti kā vienotas ekosistēmas sastāvdaļa. Precīzs ģeoloģisko objektu skaits netika norādīts. Tomēr jāņem vērā, ka GNP notiek samērā aktīva saimnieciska darbība, tajā ir intensīva tūristu plūsma, kas ietekmē atsevišķus ģeoloģiskos objektus. Īpaši nozīmīgie ģeoloģiskie dabas pieminekļi prasa arī atbilstošu aizsardzības režīmu, taču GNP par to īpaši nerūpējas.

Latvijas PSR Ministru Padome 1977. gada 15. aprīlī ar lēmumu Nr. 241 apstiprināja jaunu Valsts aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu sarakstu, kuru kopskaits bija 73. Ievērojama daļa nozīmīgu ģeoloģisko objektu sarakstā nebija iekļauti, jo tie atradās kompleksajos dabas liegumos (piemēram, Salacas upes ieleja, Abavas upes ieleja, Virešu struktūra un dolomītu atsegumi Gaujas, Vizlas un Palsas krastos) un rezervātos. Šis lēmums neskāra GNP, kura teritorijā esošos ģeoloģiskos objektus aizsargāja, pamatojoties uz parka nolikumu.

Ar LPSR Ministru Padomes 1987. gada 10. aprīļa lēmumu Nr. 107 "Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR teritorijā" tika apstiprināts jauns aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu saraksts. To sastādīja, balstoties uz pagājušā gadsimta 60. un 70. gados izdarītās objektu apsekošanas rezultātiem. Saskaņā ar lēmumu Nr. 107 aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu sarakstā iekļāva 169 ģeoloģiskos objektus, no kuriem 97 atradās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, 72 ārpus tām. Šis saraksts ir pats pilnīgākais, salīdzinot ar iepriekšējiem, taču arī tam ir virkne trūkumu.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas turpināja darboties 1987. gadā pieņemtie noteikumi Nr. 107. Taču sakarā ar zemes reformu vajadzēja noteikt ģeoloģisko pieminekļu robežas, lai precizētu, kādā teritorijā atrodas konkrētais objekts, un apzinātu to stāvokli. Inventarizāciju 1991. gadā veica Latvijas Universitātes Ģeoloģijas nodaļas darbinieki un pieaicināti eksperti. Galvenais darba rezultāts bija objektu stāvokļa izvērtējums, robežu noteikšana un to attēlošana 1 : 10 000 mēroga kartēs. Bez valsts nozīmes objektiem iespēju robežās tika apsekoti arī vietējās nozīmes aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie objekti.

Lai gan 1993. gada 2. martā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām", kas stājās  spēkā ar 1993. gada 7. aprīli, tomēr 1987. gada 10. aprīļa lēmums Nr.107 "Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem LPSR teritorijā" netika atcelts un, tādējādi, tika saglabāts visu sarakstā apstiprināto aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu statuss.

Tā kā no 2000. gada 1. janvāra lielākā daļa LPSR likumu un noteikumu zaudēja spēku, bija nepieciešams izveidot un apstiprināt jaunu ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstu. To sagatavoja VARAM Vides aizsardzības departaments un Valsts ģeoloģijas dienests, kas pieaicināja darbā Latvijas Universitātes pētniekus un sabiedriskas organizācijas, kā arī atsevišķus interesentus. Darba mērķis bija valsts nozīmes ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu saraksta sastādīšana un nepieciešamās pamatinformācijas sagatavošana Ministru Kabineta noteikumu izstrādāšanai par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem.

Jaunā aizsargājamo objektu sagatavošanas laikā:

q       izvērtēja spēkā esošo īpaši aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu sarakstu un precizēja to, vadoties no objektu atbilstības valsts nozīmes aizsargājamā objekta kritērijiem, un objekta stāvokļa;

q       veica īpaši aizsargājamo un jaunieteikto ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu apsekošanu dabā, precizējot to robežas;

q       iezīmēja jau esošos ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos pieminekļus, kā arī no jauna ieteiktos aizsargājamos objektus pagastu zemes lietojuma veida un pilsētu plānos;

q       sagatavoja esošo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu un jaunieteikto aizsargājamo objektu digitālās shēmas, balstoties uz zemes lietojuma veidu plāniem, 1 : 10 000 un 1 : 25 000 mēroga topogrāfiskajām kartēm un aerofotomateriāliem.

Aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu sarakstā iekļauti 88 iežu atsegumi jeb klintis, 34 dižakmeņi, 32 alas, 29 ģeomorfoloģiskie objekti, 21 avots, 8 kvartāra un holocēna veidojumi, 7 ūdenskritumi, viena devona bruņu zivju iegula un viens cilvēku rakts alu labirints pie Riežupes. Objektu skaits ir 221 un ne 206 kā sarakstā, bet jau objekta nosaukumā daudzviet ir doti divi nosaukumi - lielākoties atsegums un alas (piemēram: Neļķu klintis un alas, Bezdelīgu klintis un alas)